Gleznu izstāde "Logs ar Daugavu"

Ilzes Griezānes gleznu izstāde "Logs ar Daugavu"

 

Līvānietes Ilzes Griezānes gleznas ir logi UZ Daugavu. Tās ir arī logi AR Daugavu, jo 14 gadus strādājot Latgales mākslas un amatniecības centrā,  diendienā vērojot pa logu vienu un to pašu upes ainavu, Daugava Ilzei ir kļuvusi par daļu no viņas ikdienas. Daugava ir ienākusi mākslinieces darbistabā, apsēdusies uz soliņa blakus molbertam kā valdzinoši skaista modele, tā ir karaliski dāsni dāvinājusi debesis, kas spoguļojas straumē, devusi viņai pilnām saujām – prieku, iedvesmu, pārdomas un mierinājumu.

Tā vien šķiet, ka ikviena Ilzes glezna ir logs, savāds un brīnumains logs mākslinieces dvēseles mājā. Mums, skatītājiem, ar pateicību ir ļauts tajos ielūkoties, jo tiem nav aizkaru, žalūziju, aizvirtņu, tie ir plaši atvērti, izaicinoši kaili, bet tajos ieskatoties, mēs uzņemam sevī ne tikai daļiņu no pārlaicīgi skaistās Latvijas ainavas, bet arī daļu no Ilzes Griezānes pasaules.    

Izstādē „LOGS ar Daugavu” iekļautas gleznas, kas radušās apmēram divus gadus ilgā laika posmā. Taču vislabāk par to tapšanu spēj izstāstīt pati māksliniece:

„Iemūžinot skaistākos mirkļus fotogrāfijās, radās doma to darīt arī gleznās. Vai arī otrādi, radās doma iemūžināt Daugavu gleznās, līdz ar to sāku intensīvi piefiksēt skaistākos mirkļus fotografējot. Tagad to daru gandrīz katru dienu. Gleznoju no viena skatu punkta to ainavu, ko redzu pa logu. Mainās tikai apgaismojums, laiks un gadalaiki. Katrai dienai parādās kāds mirklis, kuru gribas apstādināt...

Lai arī redzu tikai nelielu daļu no 352 km garās likteņupes, tā man ir nebeidzams iedvesmas avots visos gadalaikos. Tā plūst, mainās ik stundu, katru dienu. Skatoties un vērojot, bieži aizdomājos par mirkli un mūžību,  mirkli, kurā viss var mainīties, un mūžību, kad nekas nebeidzas... Upes plūdums aiznes prom visas negācijas. Domas aizplūst līdzi un dvēsele atpūšas.

Katru dienu vērojot Daugavu, ļoti izteikti izjūtu gadalaiku maiņu. Pilsētā ir par daudz gaismu un kustības, kas novērš uzmanību, bet pie upes tu saplūsti ar apkārtni. Tu redzi pirmo sniegu un to, kā upi aizvelk ledus kārtiņa, ik pavasari kā lielo izrādi gaidi ledus iešanu, vēro pīles peramies un skaiti gulbjus, kas peld strīpām vien. Paskaties, ko tas makšķernieks tur dara! Tad vasarā ierodas peldētāji. Un fantastiski skaistie saulrieti! Rudens ir mākoņu laiks: kad ir bezvējš un mākoņi atspīd ūdenī, debesis ar zemi sajūk.

Tā ir pirmā sajūta, bet otrā ir pilnīga upes bezkaislība. Tā vienkārši plūst. Sākumā gribēju likt izstādes nosaukumu "diaLOGS ar Daugavu", bet tad sapratu, ka nav nekāda dialoga, ir tikai LOGS. Es vēroju un sajūtu. Skatos dabas, laika maiņu. Upe plūst un plūdīs arī tad, kad vairs to nevērošu, un tas mani nomierina, jo, liekas, beidzot ir atrasts kāds nemainīgs lielums mainīgajā pasaulē...

Kā māksliniece apzinos, ka man ir dota vienreizēja un brīnišķīga iespēja vērot, iedvesmoties, krāt iespaidus un gleznot Daugavu, kā arī dalīties savos novērojumos, pārdomās, sajūtās, rādot savus darbus skatītājiem, mākslas mīļotājiem un cienītājiem.”

2018. gadā izstādes notikušas Krustpilī, Krāslavā, Daugavpilī, Līvānos – pilsētās, kas atrodas Daugavas krastos.

 

Anna Rancāne